Zvaigzne ir masīva jonizētas gāzes — plazmas lode, kas izstaro gaismu un citu elektromagnētisko starojumu, kā arī elementārdaļiņas. Zvaigzne uztur sevi līdzsvarā starp pašas masas radīto gravitāciju un iekšējo spiedienu. Tās dziļumā notiek termiskās kodolsintēzes reakcijas. Lielāko daļu no sava mūža zvaigzne spīd, pateicoties kodoltermiskām reakcijām tās dzīlēs. To rezultātā atbrīvojas enerģija, kas nonāk līdz zvaigznes virsmai un tiek izstarota kosmosā elektromagnētiskā starojuma un dažādu elementārdaļiņu veidā. Zvaigznes ir apkopotas galaktikās, ap kuru centru tās riņķo.
Zvaigznes veidojas no kosmiskajiem putekļiem un atomiem (galvenokārt no ūdeņraža un hēlija) gravitācijas radītās vielas saspiešanās rezultātā. Plazmas temperatūra izveidojušos zvaigžņu iekšienē tiek mērīta miljonos, bet uz to virsmas — tūkstošos Celsija vai Kelvina grādu. Pamatā zvaigžņu enerģija tiek atbrīvota un izstarota termisko kodolreakciju rezultātā, ūdeņradim pārvēršoties hēlijā, kas notiek augstā temperatūrā zvaigznes dzīlēs. Arī gandrīz visi ķīmiskie elementi, kas ir smagāki par ūdeņradi un hēliju, kosmosā izveidojas zvaigžņu kodoltermiskajos procesos.
Zemei tuvākā zvaigzne ir Saule — vidēja zvaigzne pēc izmēriem un spožuma, G spektra klases pārstāve. Saules izstarotā enerģija ir galvenais faktors, kas nodrošina bioloģiskai dzīvībai piemērotu temperatūru uz Zemes. Nākamā zināmā Zemei tuvākā zvaigzne pēc Saules ir nelielā un blāvā Centaura Proksima. Tā atrodas 4,2 gaismas gadus (4,2 gaismas gadi = 39 triljoniem km) no Saules sistēmas centra ar neapbruņotu aci nav saskatāma. Arī spožākās zvaigznes ar neapbruņotu aci ir redzamas tikai naktī vai krēslā, jo Saules gaismas spožums dienā tās neļauj saskatīt.
Ar neapbruņotu aci debesīs naktī ir redzamas apmēram 6000 zvaigznes, pa 3000 katrā puslodē. Visas zvaigznes, kas saskatāmas no Zemes (ieskaitot tās, kuras redzamas ar visspēcīgākajiem teleskopiem), atrodas vietējā galaktiku grupā, izņemot dažas uzliesmojošās pārnovas.